Pļaujas svētkos draudzes nes uz dievnamu pašu sarūpētus augļus un dārzeņus, ziedus vai maizes kukulīšus, kurus novieto uz vai pie dievnama altāra. Daudzviet jau krietnu laiku pirms Pļaujas svētkiem cilvēki tiek mudināti ziedot izaudzētās dabas veltes, lai iepriecinātu mazturīgākos draudzes locekļus.

Pļaujas svētku dievkalpojumos sacītie sprediķi aicina pateikties par bagātīgo ražu, kā arī pārdomāt to, kāda ir bijusi sēkla, ko esam dēstījuši attiecībās ar Dievu un līdzcilvēkiem. Tā kā cilvēks bieži vien ir paradis sūroties un bēdāties, Pļaujas svētki mudina neaizmirst pateikties Dievam par savu nodrošināto dzīvi, pajumti, iztiku u.tml. lietām.

Apustulis Pāvils 2. vēstulē Korintiešiem saka: “Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” Ar šiem vārdiem viņš atgādina, ka Dievs ikvienam var dot bagātīgi visādu žēlastību, kā arī vairo mīlestībā nesto dāvanu. Dāvināšana un ziedošana ir mīlestības apliecinājums.