Grēksūdze

Guntis Kalme, 
Augšāmcelšanās draudzes mācītājs, Lutera Akadēmijas pasniedzējs 

Tīrība

Neviens nevar palikt tīrs, ja tam nākas brist pa dubļiem. Lai cik uzmanīgi mēs laipotu, netīri būsim tik un tā. Pārnestā nozīmē – mēs katrs esam tādi pasaules dubļu bridēji. Mēs ātri tiekam psiholoģiski, morāli un garīgi notašķīti, un diemžēl arī paši gribot vai negribot notraipām citus. Tāpēc mēs gana labi varam saprast Pāvila sacīto pašam par sevi: „Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.” (Rm 7:18)

No visām pusēm – no ārienes un pats ļaunākais – arī no iekšienes! – mums uzmācas, vilina, kārdina, mudina, uzbrūk, čukst utt. visādas nelāgas, aplamas, absurdas, riebīgas domas un iedvesmas. Tām pakļaujoties, itin ātri varam nonākt stāvoklī, kad izmisīgi jājautā sev: „Kādēļ es tā sacīju, kāpēc es tā darīju? Kaut tā nebūtu noticis! Vai ir iespējams kaut ko labot?” Mūsu ikdienas dzīves pieredze saka, ka parasti labot var ļoti maz, ka neiespējami bijušo padarīt par nebijušu. Izlietu ūdeni nesasmelsi. Tagad nāksies dzīvot ar padarītā kauna un vainas apziņu. Jo smagāks notikušais, jo ilgāk mūs vajās atmiņas par notikušo, sirdssāpes un nožēla.

Iekšējās grūtības

Var mēģināt tikt galā, izspiežot bijušo kādā apziņas nostūrī, censties par to nedomāt, aizņemt sevi ar ko citu. Bet jebkurš pakaramais reiz lūst no pārslodzes, kur nu vēl sirdsapziņa. Un izlikšanās, ka nekas nav bijis, palīdz tikai uz neilgu laiku, tas ir iluzori. Ir bezmiega naktis un brīži dienā, kad atmiņas atdzīvojas. Var apcietināt savu sirdi un kļūt par ciniķi. Viens otrs tā arī dara, bet cilvēki sāk no tādiem vairīties.

Var mēģināt sevi attaisnot ar ierastajiem: „Visi citi arī tā dara vai darītu manā vietā”, „Tādi bija apstākļi” u. tml., bet mēs paši apzināmies, cik tas ir naivi un bērnišķīgi. Var mēģināt atbrīvoties no sloga, „izkratot” sirdi kādam citam. Un ko viņš mums pateiks? Vai parasto: „Dzīve ir dzīve, dzīvo vien kaut kā tālāk.”

Pēc īsa psiholoģiska atvieglojuma drīz konstatējam, ka to pašu pārstāstam vēl un vēl citiem cilvēkiem, jo īstu dvēseles mieru, savu sirdi izkratot, tomēr neesam ieguvuši. Patiesību sakot, stāvoklis nu ir kļuvis vēl nelāgāks, jo savus dvēseles netīrumus esam izlējuši pār citiem, bet katram taču savu problēmu pietiek atliku likām, nu vēl mūsējās ir klāt. Arī psihoanalītiķa apmeklējums nepalīdzēs pret vainas apziņu. Paši psihologi saka, ka „psihoanalīze nenovērš vainu, bet nobīda to”.[1] Vainas apziņa un kauns grauž sirdsapziņu, saēd to kā skābe un rūsa pakāpeniski, bet nenovēršami. Ko darīt?

Piedāvājums

Kristīgai Baznīcai ir gadsimtiem ilga pieredze cilvēka dvēseles kopšanā. Tas ir mantojums, kurā vērts ielūkoties. Kas zina, varbūt arī es no tās varu gūt sev ko derīgu, lai īstenotu savu dabisko un normālo vēlmi pēc dvēseles tīrības, gara higiēnas?

Ko tad piedāvā ticības gudrība? Tiešu un godīgu sastapšanos ar Dieva patiesību un Viņa mīlestību. Pirmā ir izteikta tajos desmit likumos, kurus Viņš paredzējis cilvēku dzīvei, tos sauc par baušļiem. Otrā ir iemiesota Viņa Dēlā Kristū, kurš ir nācis mūs izglābt.

Sirdsapziņas stāvoklis

Ja pārlūkojam savu sirdsapziņu, proti, savas domas, vārdus un darbus šo desmit Dieva prasību gaismā, nāksies atzīt, ka mēs neesam varējuši izpildīt nevienu (!). Mēs esam grēkojuši pret katru no tiem – vairāk vai mazāk, slēptāk vai atklātāk. Mēs katrs esam staigājošs grēku katalogs. Nav nozīmes spēlēt paslēpes ar sevi un Dievu. Mēs esam vainīgi. Mēs esam grēcinieki. Mūsu sirdsapziņai ir pietiekošs pamats bīties Dievu. Dievs nemīl grēku, to Viņš ir skaidri sacījis.

Dievs kā Tēvs

Vai Dievs būtu kāds debesu grāmatvedis, kurš kā nejūtīgs psihorobots reģistrētu visus mūsu pārkāpumus, trūkumus un nodarījumus? Svētie Raksti mums liecina par Dievu kā gādīgu un mīlošu Tēvu, kurš ne tikai dzīvo līdzi mūsu priekiem un bēdām, bet arī vada un virza mūsu dzīvi tā, lai tā būtu godprātīga un jēgpilna un lai tās galā mēs iegūtu arī mūžīgo dzīvību. Viņš kā jebkurš tēvs vēlas redzēt savus bērnus staigājam krietnus ceļus.

Dievs mums devis ne tikai sirdsapziņu, kas kā Viņa balss mūsos gana reālistiski uzrāda mūsu dvēseles stāvokli, bet arī solījis sniegt tai mieru grēku piedošanā. Dievs nealkst mūs sodīt. Gluži pretēji, Dievs priecājas par katru, kurš atradis ceļu pie Viņa. (Ec 33:11)

Dieva rīcība

Dievs uzlūko mūsu sirdi, kas izsūdz, nožēlo un negrib vairs dzīvot pārkāpumos un grēkos. Dievs mūsu nodarīto tad vairs neuzskata par grēku, vēl vairāk – Viņš mūs iekšēji attīra un dziedina no grēka izraisītajām bēdām un sāpēm. Viņš pārrauj grēka saites, atbrīvojot mūs no tā varas. Dievs saka: „Tev ir piedots!” Un Kristus nopelna dēļ Dieva Vārds dara to, ko tas saka.

Dvēseles dziedināšana

Tas ir mierinājums, iepriecinājums un liels atvieglojums. Tā ir prieka vēsts mūsu dvēselei. Luters saka: „Kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime.”[2] Grēksūdze (bikts) faktiski ir garīgā ārstniecība, sava veida dvēseles „medicīna,” jo tajā cilvēks vistiešāk saduras gan ar savu grēku, gan ierauga un apjēdz tā sekas, un sastop Dievu, kurš grib un var palīdzēt. Tajā nav nekādu pastarpinājumu, un nekas nenovērš uzmanību no svarīgākā manā dzīvē – sirdsmiera atgūšanas.

Grēksūdzes veidi un norise

Grēksūdze var būt vairāku veidu – sirds bikts, kad mēs katrs atsevišķi Dievam lūdzam piedošanu par saviem grēkiem savā sirds „kambarī”. Ir arī vispārējā bikts katra dievkalpojuma sākumā, kur visa draudze kopīgi lūdz grēksūdzes lūgšanu un saņem mācītāja pasludināto Dieva piedošanu. Īpašos gadījumos, kad jānovērš publiski nodarījumi draudzes vidū, var lietot arī indivīda grēksūdzi draudzes priekšā. Kristieši lūdz piedošanu un sūdz grēkus arī cits citam.

Ja kādu iemeslu dēļ cilvēks iepriekš minētajās grēksūdzēs nevar rast mierinājumu, ir vēl arī privātās bikts iespēja, kad grēki tiek izsūdzēti Dievam mācītāja bikstēva klātbūtnē. Viņš palīdz sagatavoties grēksūdzei,[3] palīdzot saprast, kā atšķirams grēks (kas jāizsūdz) no dzīves sarežģījumiem (kas nav jāsūdz), un izstāsta šīs grēksūdzes praktisko norisi. Viņš iedrošina biktsbērnu, apliecinot, ka viņu attiecības no tā necietīs; gluži otrādi, katra pieņemta grēksūdze tikai palielina biktstēva cieņu pret savu biktsbērnu.

Privātā grēksūdze

Šis grēksūdzes veids pamatoti tiek atzīts par dvēselei visrosinošāko un produktīvāko, jo tā skar cilvēka garīgo dzīvi visplašāk un visdziļāk. Tā nav Dieva labestības un labvēlības ļaunprātīga izmantošana, spekulēšana ar Viņa žēlastību. Patiesa grēksūdze izslēdz kā pašpiekrāpšanos, tā arī Dieva mānīšanu. Tā nav mana ego „viena aktiera teātris” vai paslēpju spēlēšana sirdsapziņas un Dieva priekšā. Tajā mēs beidzot varam būt godīgi līdz galam. Dievs ir dvēseles ārsts, kuram mūsu pašu garīgās labklājības labad ir tiesības redzēt un zināt visu, lai varētu vērst aplamo mūsos par labu un dziedināt.

Grēksūdze nav arī sevis atvainošana, pašattaisnošanās, izlocīšanās, vainu noveļot uz citiem, uz apstākļiem vai pat uz Dievu. Grēksūdze nozīmē godīgi un tieši atzīt: „Es esmu vainīgs pie tā un tā”; konkrētie grēki ir saucami vārdā. Grēks vēlas palikt anonīms, lai tā varētu saglabāt savu varu pār mums. Grēksūdzē, nosaukts vārdā, tas zaudē savu ietekmi uz cilvēku. Dievišķās gaismas klātbūtnē nav vietas grēka tumsai.

Piedots!

Grēksūdze nav sevis tīša šaustīšana, tīksmināšanās par savām ciešanām, lielīšanās ar saviem grēkiem, dvēseles netīrumiem vai arī iestigšana sevis žēlošanā. Tā ir garīgi lietišķs skats uz sevi: „Jā, es esmu grēcinieks, bet Kristus dēļ man tiek piedots.”

Aiz pārprastas dievbijības vai pārliecīgas paškritikas nav jāizdomā neesoši grēki, bet esošie nav jāslēpj aiz kautrības maskas. Nav nepieciešams arī uzskaitīt visus vissīkākos pārkāpumus, lai nekristu pašvajāšanas mānijā, svarīgi ir uzskaitīt tikai tos, kas nospiež sirdi. Nav svarīgi par katru cenu izspiest no sevis nožēlas asaras vai kādas īpašas emocijas, jo piedošana nav atkarīga no mums, bet no Dieva. (Jes 53:5) Dieva labestības un mīlestības priekšā izzūd arī mūsu bezcerība. Meklējot savu grēku piedošanu, mēs to saņemam, lai arī cik liels būtu mūsu grēks. (Jes 1:18)

Grēksūdze ir iekšēja atsacīšanās no tā nelāgā vai pat ļaunā, kas noticis domās, vārdos, darbos vai nolaidības dēļ, un negribēšana, ka ar to jelkad būtu vēl kas kopīgs. Dieva sacītais: „Piedots!” ir beidzamais un izšķirošais vārds, nekādām vēlākām nejaušām emocijām vai šaubām nav vairs varas pār mani. Dievs var pat izdzēst manu emocionālo atmiņu tā, ka manu jūtu pasaule pie tā vairs nav pieķērusies.

Bikts padoms un konfidencialitāte

Vajadzības gadījumā biktstēvs var sniegt kādu bikts padomu, kā pēc piedošanas saņemšanas dzīvot tālāk, lai neiekristu vecajos grēkos, kas uz kādu laiku var palikt personiskā „riska zona”, un kā pēc iespējas labot nodarīto. Tas nepieciešams tālab, ka grēksūdze ir attiecību sakārtošana ar Dievu; tās jāsaved kārtībā arī ar to, kuram esam nodarījuši pāri.

Uz grēku sūdzētāja vārdos skaidri izteiktās un paustās nožēlas, apliecinātās ticības un apņemšanās atgriezties pamata biktstēvs Dieva vārdā pasludina grēku piedošanu. Biktstēvs lūdz par viņu, svētī, pateicas par uzticību un apliecina, ka runātais paliek starp viņiem trim – debesu Tēvu, kurš ir uzklausījis un mīlestībā piedevis, biktstēvu, kurš ir iedrošinājis un vadījis cauri biktij, palīdzējis ar padomu un pasludinājis piedošanu, un no dvēseles smaguma atbrīvoto grēku sūdzētāju.

Brīvs un laimīgs

Ne velti Sv. Augustīns reiz sacīja, ka cilvēka dvēsele tik ilgi nav mierīga, kamēr tā neatrod mieru Dievā. To varētu papildināt, sakot, ka runa ir par cilvēku, kam viņa grēki ir tikuši piedoti, un tāpēc viņš var būt brīvs un laimīgs.

Par grēksūdzi Sv. Rakstos var lasīt: Ps 51; Ps 32:51.130; Jēk 5, 14; Jņ 8:31-32; Mt 18:18-20; Jņ 20:22-23 u.c.

Vairāk par grēksūdzes izpratni luteriskajā Baznīcā var lasīt: Vienprātības grāmata. Liber Concordiae. Luterāņu ticības apliecības. R.: AI, 2001. Sk. indeksu.

[1] Piem., Paul Tournier. Guilt and Grace. New York: Harper and Row, 1962. 129.lpp.

[2] Mazais katehisms. VI, 5-6.

[3] Mācītājs, piemēram, var iedot t.s. „biktspoguli”, kas ir personisku jautājumu formā izvērsts iespējamo grēku saraksts.