Aleksandrs Bite

 Lutera izpratne par Svētajiem Rakstiem

"Kur Dieva vārda nav, tur Dievs nemājo, vari celt Viņam namu, cik lielu vien vēlies." "Dieva vārdam mums jānāk palīgā, lai Dievu varētu sastapt, lai varētu Viņu dzirdēt, redzēt, satvert, aptvert un pazīt." "Dievs var tikt satverts vienīgi caur vārdu; ir jānāk pie vārda, lai vārdu iemīlētu un pārdomātu no sirds, tad arī Dievs tiks iemīlēts." "Neviens lai neuzdrīkstas atmest vārdu un tirgoties ar Dievu vai mēģināt būvēt kādu īpašu ceļu uz debesīm." "Dievs mums nav devis nevienu citu līdzekli, kā vienīgi savu dievišķo vārdu, kurā vienīgajā mēs dzirdam Kristu." "Dievs vēlas savu Svēto Garu dāvāt vienīgi caur vārdu; bez vārda Viņš to negrib darīt." "Svētais Gars grib, lai patiesība būtu piesieta vienīgi pie vārda, tā ka mūsu saprašanai un visām mūsu pašu domām un jūtām ir jābūt noliktām malā." "Dieva vārds mūs atrauj nost no visa tā, kas nav Dievs." "Ja pie mums nav Dieva vārda, tad mēs esam velna valstībā un esam no velna dzimuši, un esam velna bērni. Arī Kristus saka Pēterim, kad tas pretojās, lai Viņš ietu uz Jūdeju: Atkāpies no manis, tu velns [Sātan]. Bet tas, kam ir Dieva vārds, ir no Dieva dzimis." "Ja ļaudīm atņem likumu, tie kļūst par zvēriem, ja tiem atņem Dieva vārdu, tie kļūst par velniem."

Šie nedaudzie izteikumi par Dieva vārdu labi raksturo to nopietnību un izpratnes dziļumu, kas piemita Mārtiņa Lutera attieksmei pret Dieva vārdā doto atklāsmi. Tos der nopietni ņemt vērā, ja vēlamies labāk izprast Lutera paša personību un teoloģiju. Ir bijuši neskaitāmi mēģinājumi izprast Luteru un viņa teoloģiju, pamatojoties vēsturiskā laikmeta izpratnē, tā laika kultūras vai politiskajā kontekstā, dažādo šķiru un kārtu konfliktu skaidrojumā vai pat psihoanalīzē. Lutera personība ir vienmēr bijusi kā intriģējošs jautājums, uz kuru atbildi ir meklējuši daudzi pētnieki.

Lai saņemtu labas atbildes, ir jāuzdod labi jautājumi. Lai saprastu Luteru, ir tikuši uzdoti daudzi it kā uzvedinoši jautājumi, kā, piemēram: “Cik daudz Luters ar savu “māņticību” (reiz viņš pat esot metis ar tintnīcu velnam, – tātad ticējis šādiem māņiem) ir piederējis viduslaikiem, cik daudz – ar savām progresīvajām idejām – jaunajiem laikiem?” Vai arī: “Cik jūtami dižā reformatora pesimistiskos teoloģiskos uzskatus par cilvēka absolūto grēcīgumu ir ietekmējusi grūtā bērnība un tēva Hansa smagā roka un siksna?”, un tml. Visi šie jautājumi ir bijuši aplami ar savu puspatiesumu un sekulārajiem iepriekšpieņēmumiem, un uz aplamiem jautājumiem ir ļoti grūti atbildēt ar patiesām atbildēm. Ja Luters pamatā būtu apstākļu un sakritību “produkts”, tad mēs šodien neko daudz vis par viņu netaujātu, viņš būtu nodots tādai pat aizmirstībai, kā visa cita vēstures ģeniālā vai mazāk ģeniālā “produkcija”.

Ir kāds Lutera apzīmējums, kas pamatots viņa paša Vormsā izteiktajā apliecinājumā, kurš visprecīzāk izsaka lietas būtību: Luters ir bijis cilvēks, kura sirdsapziņa ir pilnīgi Svēto Rakstu gūstā. Viņš bija pārliecināts par velna realitāti nevis kādas viduslaiku māņticības ietekmē, bet gan tādēļ, ka šo realitāt atklāj Raksti. Šī paša iemesla – Rakstu liecības dēļ – Lutera teoloģijā cilvēks ir atklāts kā bezcerīgs grēcinieks un tādā veidā vecā Hansa siksnai un smagajai rokai šeit slavas lauri tiek liegti.

Šī iemesla dēļ Lutera izpratnei par Svētajiem Rakstiem būtu jāpievērš īpaša vērība. Šajā plašajā tēmā būtu īpaši izdalāmi vairāki būtiski jautājumi.

A. Unus simplex sensus [1]

Lutera laikā teologu vidū bija izplatīta t.s. četrkārtīgā Rakstu nozīmes skaidrošana. Viduslaikos izšķīra burtisko, alegorisko, morālo (tropoloģisko) un anagoģisko (mistisko):

"Burts tev dod mājienu; kas tev ir jātic, to māca alegorija;

Morāle - kā tev rīkoties; kurp tiekties, to anagoģija."

Luters nebija pirmais un vienīgais, kas krasi nostājās pret šādu patvaļu Rakstu skaidrošanā, taču secinājumi, kurus viņš guva atsakoties no viduslaiku četrdaļīgās Rakstu nozīmes skaidrošanas metodes, atstāja visdziļāko iespaidu Baznīcas vēsturē. Luters atgriezās pie Rakstu vienkāršās, burtiskās nozīmes (kas nekādā gadījumā neizslēdz alegorisku skaidrojumu tur, kur Bībele pati uz to norāda), un nebūtu īpaši pārspīlēts, ja sacītu, ka visas viņa teoloģijas nozīmīgākās mācības pamatojas šajā vienkāršajā, burtiskajā Rakstu nozīmē, kuru Luters sauc par "Ķēniņienes kundzi, kas paceļas pāri visiem smalkajiem, veiklajiem, sofistiskajiem prātojumiem." Šajā vienkāršajā, burtiskajā Rakstu izpratnes nozīmē pamatojas gan Lutera mācība par grēcinieka attaisnošanu, gan mācība par Svēto Vakarēdienu, gan cilvēka grēcīgumu, kā arī citas luterisko Reformāciju veidojošas mācības.

Laba ilustrācija šādai Lutera pieejai ir komentārs par attaisnošanu vienīgi ticībā viņa lekcijās par Pāvila vēstuli galatiešiem (3:10), kurā viņš izmanto Kaina un Ābela ticības skaidrojumu Vēstulē ebrejiem 11:4: "Tādā pat veidā šī vēstule runā par Ābelu, ka viņš ticībā ir pienesis labāku upurdāvanu nekā Kains. Kad sofisti sastopas ar šo Rakstu fragmentu, ka tas ir atrodams 1. Moz. 4:3-5 ... tie uzreiz pieķeras vārdiem: [Kains] nesa no zemes augļiem ... [Ābels] nesa upuri no avju pirmdzimtiem; Un tas Kungs skatījās uz ... viņa [Ābela] dāvanām ar labpatiku. Tie uzreiz iesaucas: “Šeit jūs varat dzirdēt un redzēt, ka Dievs uzlūko upurdāvanas, tādēļ darbi ir tie, kas attaisno” ... tie nepamana, ka Bībeles teksts [citur] pavisam skaidri liecina, ka Kungs vispirms uzlūkoja Ābelu, tāpēc, ka viņš ticības dēļ bija Viņam tīkams, un tikai pēc tam viņa upurdāvanas."

Šajā piemērā var redzēt, ka Luters, skaidrodams Rakstus, izmanto gan Rakstu burtisko nozīmi, gan arī visai luteriskajai teoloģijai raksturīgo principu, ka Raksti paši skaidro Rakstus, jo Luters Vēstuli galatišiem (3:10) paskaidro ar Ebr. 11:4 pamatotu 1. Moz. 4:3-5 stāstījumu. Šim būtiskajam principam pievērsīsimies nākamajā apakšnodaļā.

B. Scriptura sacra sui ipsius interpres [2]

Izpratne, ka Raksti paši skaidro Rakstus, nevar pastāvēt bez pārliecības par to, ka Raksti ir skaidri un saprotami. Lutera laikā, tāpat kā šodien, bija daudz piekritēju uzskatam, ka Raksti ir neskaidri, un, ka šī iemesla dēļ būtu vajadzīgas kādas īpaši izcilas personas, kas savā autoritātē varētu dot pareizu Rakstu skaidrojumu. Komentējot 37. psalmu, Luters ļoti trāpīgi atzīmē: "Bet ja kāds no viņiem [pāvestiešiem] neliek jums mieru un saka: "Jums ir jāatzīst baznīctēvu interpretācija, jo Raksti ir neskaidri," jums ir jāatbild: "Tā nav taisnība. Uz zemes nav skaidrākas grāmatas par Svētajiem Rakstiem, kura salīdzinājumā ar citām grāmatām ir kā saule salīdzinājumā ar citiem spīdekļiem." Viņi to saka vienīgi tādēļ, ka vēlas mūs novirzīt no Rakstiem un paaugstināt sevi par mūsu kungiem, lai mums būtu jātic viņu sapņu sprediķiem. [..] Jo tā patiešām ir patiesība - dažas Rakstu vietas ir neskaidras, taču tajās jūs neatrodat neko citu, kā vien to, kas ir skaidri izteikts citās vietās. Tad nāca herētiķi un izskaidroja neskaidrās Rakstu vietas saskaņā ar saviem spriedelējumiem, tādējādi sagraujot skaidrās vietas un ticības pamatu. Tādēļ baznīctēvi atbildēja viņiem ar skaidrajām Rakstu vietām, tādējādi izgaismojot  neskaidrās un pierādot, ka tas, kas vienā vietā ir teikts neskaidri, tiek skaidri atklāts citās vietās. Neļaujiet sevi novirzīt no Rakstiem, lai kā arī viņi [pāvestieši] to necenstos. Jo, ja jūs atkāpjaties no Rakstiem, jūs esat pazuduši; tad viņi jūs vedīs tur, kur vēlēsies. Bet, ja jūs paliekat pie Rakstiem, jūs esat svinējuši uzvaru un jūs pasmaidīsiet par viņu plosīšanos tieši tāpat, kā klints jūras krastā pasmaida par viļņu un bangu triecieniem. Visi viņu raksti ir nekas cits, kā tikai viļņi, kuri atplūst un aizplūst. Esiet pārliecināti, ka nav nekā skaidrāka par sauli, tas ir, es domāju, - Svētajiem Rakstiem. Ja to aizsedz kāds mākonis, tad tas, kas ir aiz tā, tomēr nav nekas cits kā šī pati skaidrā saule. Tādēļ, ja jūs atrodat Rakstos kādu neskaidru vietu, neuztraucieties, jo tajā noteikti ir izteikta tā pati patiesība, kas kādā citā vietā tiek skaidri mācīta. Tātad, ja nespējat saprast neskaidro, turieties pie skaidrā."

Uzskats par to, ka Raksti skaidro paši sevi ir atstājis dziļu iespaidu uz visu tālāko Rakstu skaidrošanas tradīciju Kristīgajā Baznīcā un Bībeles oriģinālvalodu un Svēto Rakstu teoloģijas pētniecību. Tieši šis Rakstu skaidrošanas princips ļauj izvairīties no subjektivitātes un nenoteiktības. Pamatojoties šajā pieejā ir tikušas sastādītas arī visas nopietnākās mūsdienu teoloģiskās vārdnīcas, kuras lieto visdažādāko konfesiju un novirzienu teologi.

Šajā sakarā būtu jāpiemin to īpašo nozīmi, ko Luters piešķīra Bībeles oriģinālvalodu zināšanai, jo tā ir pamats skaidrai Rakstu izpratnei. Šajā pašā nozīmē mūsu luteriskie dogmatiķi saka, ka "teoloģijai ir jābūt gramatiskai", tas nozīmē, ka, ja teologs vēlas izprast Rakstus, viņam ir jāievēro valodas likumi. Luters aizstāvēja šo patiesību tik dedzīgi, ka pat apgalvoja, ka ikviens, kurš kļūdās Bībeles oriģinālvalodu gramatikā, nevar nekļūdīties arī savā teoloģijā.

Varētu domāt, ka šāda Lutera attieksme pret Rakstiem – Rakstu burtiskās nozīmes īpaša izcelšana un princips, ka Raksti skaidro paši sevi, padara Lutera pieeju līdzīgu daudzo mūsdienu fundamentālistu un burtisko biblicistu pieejai, kuri uzskata Bībeli par tādu kā kodificētu likumu grāmatu visiem dzīves praktiskajiem gadījumiem un bieži atstāj neievērotu Bībeles galveno vēsti. Taču starp šiem burtiskajiem biblicistiem un Luteru ir kāda nopietna atšķirība, kura ļauj viņam saglabāt skaidru un dziļu Rakstu būtības izpratni.

C. Evangelio et Scriptura [3]

Lutera izpratnē par Rakstiem abi iepriekšminētie principi ir cieši saistīti ar šo trešo principu, un tas ir Evaņģēlijs, kas visas Svēto Rakstu izpratnes centrā nostāda Dieva pestīšanas darbu Kristū. Evaņģēlija mācība ir nesaraujami saistīta ar tādām mācībām, kā izpratne par Kristu kā Pestītāju, Bauslības un Evaņģēlija izšķiršana un grēcinieka attaisnošana ticībā vienīgi Kristus žēlastības dēļ. Šie jautājumi kļūst centrāli gan vienīgi tad, ja Bībelē meklējam atbildi uz pašu galveno jautājumu: “Kā man iemantot pestīšanu?” Un šie jautājumi zaudē savu nozīmi un kļūst neskaidri, ja meklējam Bībelē atbildi uz daudziem citiem jautājumiem. Diemžēl daudziem šķiet, ka daudz svarīgāk ir izmantot sev nolemto žēlastības laiku, lai rastu atbildes uz jautājumiem par to, kā gūt veselību, pārticību, panākumus dzīvē vai kā izlabot šo pasauli un cilvēku sabiedrību, nevis lai labāk iepazītu, izprastu un iemīlētu savu Pestītāju, ar kuru kopā ticīgais būs mūžībā.

Luteram pašam ticības dzīves centrā bija Kristus, Svētajos Rakstos iepazītais Kristus. Tādēļ galvenais, ko Luters uzsvēra, skaidrojot Rakstus, bija Kristus veiktais pestīšanas darbs, - Evaņģēlija vēsts. Savā slavenajā atbildē izcilajam humānistam un filologam Roterdamas Erasmam Luters raksta: “Ja izņemsi Kristu no Rakstiem, tad ko gan vēl tajos varēsi atrast?” Bībele var rādīt mums pestīšanas ceļu vienīgi tādēļ, ka tajā ir Kristus un Viņa Evaņģēlijs.

Luters zināja, ka šo Kristus dāvāto pestīšanas ceļu var skaidri izprast un sludināt tikai tas, kurš prot Evaņģēliju atšķirt no Bauslības un nošķirt tos vienu no otra tā, lai Bauslība ar saviem elles draudiem vestu grēcinieku pie grēka atziņas un izbailēm, bet Evaņģēlijs dotu izmisušām sirdīm dziedināšanu no grēka. Luters daudzkārt uzsvēra, ka tikai tas var būt par īstu Svēto Rakstu doktoru, kas prot šīs abas mācības pienācīgi vienu no otras nošķirt. Viņš uzskatīja, ka šo abu mācību sajaukums vai nepareizs pielietojums ir kā inde, kas saindē visu Svēto Rakstu sludināto vēsti cilvēka sirdī, tā ka Evaņģēlija dzīvinošais spēks viņam ir liegts. Šajā jautājumā Luteram bija un vēl tagad ir daudz oponentu. Šodien, tāpat kā toreiz, tie pamatā ir reliģiski ētiski noskaņotie ļaudis, kuru uzmanības centrā nav pestīšanas jautājumi, bet ētiskas dabas jautājumi, un kas šī iemesla dēļ neatšķir Bauslību no Evaņģēlija un atzīst tos par vienlīdzīgiem vai pat par vienādiem.

Apziņa, ka Evaņģēlijs ir gaisma, kas padara Rakstu vēsti skaidru, Luteram neradās kādu abstraktu, teorētisku pārdomu rezultātā; viņa sirdsapziņai, kas atradās Svēto Rakstu gūstā, bija jāizcīna smaga un mokoša cīņa ar Lutera paša t.s. veselo saprātu un neskaitāmajiem oponentiem. Augsburgas Reihstāga dienās, 1530. g., Luters skaidrojumā par 117. psalmu rakstīja: “Vairākas reizes velns bija mani tā notvēris, ka es par šo galveno lietu [Bauslības un Evaņģēlija izšķiršanu] pat neiedomājos un ar dažādiem Rakstu izteikumiem biju tā nomocījies, ka debesis un zeme man kļuva par šauru. Tur cilvēka darbi un likumi it visi šķita pareizi un visā pāvestībā – nekādu maldu. Īsi sakot, neviens cits ne reiz nebija maldījies, kā vienīgi Luters; visi mani labākie darbi, mācība, sprediķi un grāmatas bija pelnījuši tikai lāstu, gluži tā, it kā nekrietnais Muhameds būtu kļuvis par pravieti un turki un jūdi – gandrīz par svētajiem ...

Tad nu, ja tev ir vēlēšanās vai vajadzība darboties ar lietām, kas skar Bauslību un darbus vai arī [Baznīcas] tēvu izteikumus vai viņu piemēru, tad, vispirmām kārtām, pieņem šo galveno lietu [Bauslības un Evaņģēlija izšķiršanu] un vairs neatkāpies no tās, lai Kristus mīlestības saule starotu tavā sirdī; tad varēsi brīvi un droši spriest un runāt par visiem likumiem, piemēriem, izteikumiem un darbiem.”

Šis trešais Lutera uzsvērtais Svēto Rakstu izpratnes princips ir teologu vidū ticis daudz apspriests sakarā ar dažiem agrīniem Lutera izteikumiem, kuri radījuši kādu teoloģiska rakstura problēmu. 1522. gadā savā priekšvārdā Jēkaba un Jūdas vēstulēm viņš raksta, ka “īstais kritērijs” visu Bībeles grāmatu novērtēšanai ir, “kad redzam, vai tās runā par Kristu vai ne, tādēļ ka visi Raksti rāda Kristu.” Dažreiz, domājams polemikas karstumā, vadoties pēc šī principa, Luters šīs pieminētās Bībeles grāmatas ir nosaucis par mazāk svarīgām nekā citas, kuras “runā par Kristu”. Teoloģiska rakstura problēmas rodas tur, kur teologi šos atsevišķos polemiskos izteikumus ir īpaši izcēluši, varētu pat sacīt, izrāvuši no konteksta, un, piesegdamies ar Lutera autoritāti, sākuši pretnostatīt Evaņģēliju pārējai Bībeles vēstij. Parasti tas notiek vai nu tādēļ, ka tie neizprot mācību par Bauslības un Evaņģēlija izšķiršanu, vai tādēļ, ka tie ir izgudrojuši kādu savu, Rakstos nepamatotu “evaņģēliju”.

Piemēram, t.s. sociālā evaņģēlija teorētiķi bija pārvērtuši Evaņģēlija vēsti par aicinājumu uzcelt taisnīgu sabiedrību, kur nabagie nokratīs bagāto tirāniju. Līdzīgi centieni ir sastopami arī tad, kad tiek mēģināts legalizēt kādus Bībelē atklāti nosodītus grēkus vai atmest kādas “neērtas” Bībeles patiesības. Kad tie ir pārdefinējuši Evaņģēliju, pārvērsdami to par kādu “citu evaņģēliju” (Gal. 1:6,7), tad tie parasti atsaucas uz Lutera autoritāti, kurš īpaši izcēla Evaņģēlija nozīmi skaidrai Svēto Rakstu izpratnei, un tad tie sāk no Bībeles “izsvītrot” visu, kas to vai citu iemeslu dēļ ir pretrunā šim viņu pašu iedomātajam evaņģēlijam.

Taču tā viņi demonstrē vienīgi savu neizpratni par Lutera teoloģiju. Luters nekad nav padarījis kādu abstraktu Evaņģēliju par Rakstu autoritātes un patiesuma izvērtēšanas mērauklu, bet vienīgi uzskatījis Evaņģēliju (t.i. Kristu) par brīnišķu gaismu, kas padara visus Rakstus skaidrus un to vēsti saprotamu un pestīšanu nesošu. Luteram, tāpat kā arī vēlākajām luteriskās baznīcas ticības apliecībām, nevis Evaņģēlijs ir Rakstu un mācības mēraukla, bet gan Raksti ir Evaņģēlija un mācības mēraukla. Starp Rakstiem un Evaņģēliju nav un nevar būt nekādas pretrunas, jo, kā sacījis Luters, pats Dievs ir iemiesojies Svētajos Rakstos (Scriptura Sacra est Deus incarnatus).

Diemžēl, tik īsā rakstā nav iespējams maksimāli pilnīgi parādīt Lutera izpratni par Svētajiem Rakstiem, taču jāatzīst, ka šīs trīs aplūkotās Lutera pamatnostādnes ir pašas svarīgākās. Arī mums šodien. Tās nav tikai interesanta vēsturiska liecība par kāda cilvēka ticību pagātnē, bet arī šodien palīdz skaidrāk saprast Svēto Rakstu mācību ikvienam, kas no sirds meklē Bībelē atbildi uz vissvarīgāko jautājumu ikkatra cilvēka dzīvē: “Kā man iemantot pestīšanu?” Arī šodien, mācoties šīs lietas no Lutera, mēs varam skaidrāk ieraudzīt, izprast un uzņemt savās sirdīs To, kurš pats ir iemiesotais Dieva Vārds. Viņam lai gods un slava mūžīgi!

[1] Lat. – Viena vienkārša nozīme.

[2] Lat. – Svētie Raksti skaidro paši sevi.

[3] Lat. – Evaņģēlijs un Raksti.